Sunday, August 7, 2016

Dīvaini | Weird

Lai aprakstītu šo braucienu, man ir viens vārds - dīvaini. Sasodīti dīvainas sajūtas. Aizbraucu to vienu stundu uz priekšu, un tur ir forši, vienu nedēļu vasarā brīvdienās, tur ir forši.
Latvijā vairs neesmu savējā, tas ir skaidrs, esmu tūrists, bet nē, varbūt kā skolotāja, kura audzēkņus atceras tikai kā bērnus, nē, tas vēl ne. Varbūt kā izstādes apmeklētājs, kas negaida pārsteigumus, jau pārzinot izstādi? Jā, aizbraucu dzimteni apraudzīt, tas saucās. (Lielais pārsteigums gan bija Mākslas Muzejs, tāds kā lepnums pilnīgi.)
Un it kā gads tik ilgs laiks, bet baigi jau nekas nemainās. Sarunas var sākt no tās pašas vietas, kur tās aprāvās. Tikai tagad kopā pavadītais laiks vairāk kaut ko nozīmē, gada doza pāris dienās. Vietas arī tās pašas, bet tās es redzu citādāk, es tās ieraugu un kultūru atšķirības jūtu. Bet kā tūrists es tomēr esmu, jo kaut kā neiederos. Jāskatās uz visu no malas, jo ne kripatiņa no turienas man vairs nepieder. Tā kā man tagad ir sajūta, ka man ir kripatiņa no tiem kalniem, ko redzu katru dienu. Un jāpaiet gadam neredzēšanās un tu jau esi svešais. Varbūt tas ir kā beidzot piedalīties mīļākajā filmā, pārzinot visas episodes, jauni skatpunkti, bet jau pazīstami. Es nezinu, mēģinu to dīvaino sajūtu aprakstīt, un nesanāk. Ar tiem cilvēkiem tomēr visdīvaināk, bet vislabāk arī.
_____
To describe this trip I have one word - weird. Freaking weird feelings, that's what it is. Got to that place one hour ahead, it's pretty cool there, for one week holidays in summer, it's cool there.
I am not one of them in Latvia anymore, that is sure, I am a tourist, but no, not that, maybe like a teacher, who remembers students only as children, no, not that yet. Maybe a exhibition visitor, who doesn't wait for surprises, already knowing the exhibition by heart? Yes, I went to check the motherland, I guess that's what I can call this. (Only the big surprise was National Art Museum, I am even proud.)
And a year is kind of a long time, but nothing's really changed. The conversations can be continued where they left off. Only now the time spent together means a lot more, year's dose in few days. Places and buildings stay the same, but I see them differently, I observe them and notice the culture differences. But I am a tourist however, cause I somehow don't belong. I look at everything from outside almost, because nothing from there belongs to me anymore. Like I have the feeling here of owning a little piece of the mountains I see everyday. And a year needs to pass and you are already a stranger. Maybe it's like participating in a movie, knowing all the scenes, something completely new, yet already known. I don't know, I am trying to describe the weird feeling, but it doesn't work. With the people however it's the strangest, but also the best.